Dinamisku organizāciju skābeklis. Emocionālā Intelekta prasmes vadītājiem

Nesen biju skolā. Vēroju no malas mācību stundu tīņu vecuma klasē. Pēc minūtēm piecpadsmit es sāku domāt, vai tiešām šeit katru dienu mācību process notiek šādos apstākļos, kad gaiss paliek kā ģērbtuvēs, kur sajaukušies kopā jaunības izaugsmes un seksapīla hormoni ar sviedriem. Kad es pēc tam prasīju skolotājai un vēl dažiem pieaugušajiem, vai viņiem kaut kas likās īpatnējs, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ko varētu uzlabot, neviens no viņiem neminēja, ka gaiss un tā zemā kvalitāte varētu ietekmēt mācības. Pārsteigums? Savā ziņā jā, jo redzu, cik bieži mēs nepievēršam uzmanību faktoriem, kuri milzīgi ietekmē mūsu labsajūtu, spēju strādāt vai mācīties. Vienkārši paņemam gribasspēku savās pagurušajās dūrītēs un brašu skatu traucamies pēc nākamā KPI.

Rezumē?

Mēs pierodam pie negatīvajām izmaiņām un ieradumiem, atmosfēras un pat neapzināmies, ka esam situācijā, kad gaisa kvalitāte, nereāli izvirzīti mērķi, savstarpējās attiecības vai mans stresa līmenis jau sen ir līmenī, kas nevis palīdz man labi izdarīt savu darbu, bet gluži otrādi – traucē darbam un arī gandē veselību.

Gluži kā skolā ar skābekli, kad skolotāja nepiefiksē skābekļa trūkumu, jo vienkārši laba ventilācija nav, logus vērt vaļā riskanti, jo bērni var saslimt un… pierodam pie šāda jautājuma ignorēšanas. Bet mācību process skolās no tā ievērojami cieš.

Un kā ar skābekli uzņēmumos?

Pēc teju 1500 treniņiem dažādos Latvijas un starptautiskajos uzņēmumos, kā Jums škiet, par ko visvairāk sūdzas vadītāji, īpašnieki, darbinieki?

Nerunāju šeit par ierastajām tēmām, ka valsti vada cilvēki, kuri nezina, ka uzņēmējdarbība nav tas pats, kas atskaišu rakstīšana, ka esošie nodokļi ir domāti Maldīvu salu restorāniem, ka darbaspēku nevar atskaitēs pavairot, un tas reāli trūkst utt.

Pamatā runas, ko dzirdu pilnīgi visos sektoros, ir par divu veidu attiecībām, kas ir lielākie izaicinājumi un traucē vai nu kvalitatīvi izdarīt darbu vai arī veicina cilvēku aiziešanu no uzņēmumiem:

1. Kā mēs (jo sevišķi vadītāji) komunicējam, sadarbojamies savā starpā, kā balansēt dzīšanos pēc KPI rezultātiem un labām attiecībām kolektīvā.

2. Katra darbinieka attiecības pašam ar sevi: spēja sabalansēt savu darbu un dzīvi, neizdegt, būt motivētiem, spēt parūpēties pašiem par sevi, zināt savas prioritātes, saprast, kā es labāk attīstos.

Labā ziņa ir tā, ka daudzas organizācijas jau zina, ka visas šīs prasmes ir saistītas ar emocijām un to ietekmi jeb, vienkāršāk sakot, ka iztrūkstošais elements šeit ir emocionālais intelekts. Par to pasaules vadošajās biznesa un izglītības aprindās zina kopš 1995.gada un, pēc manas pieredzes, Latvijā to zina nu jau lielais vairums īpašnieku, vadītāju, HR speciālistu, bet vēl apmēram 30% organizācijās šo faktu joprojām tikai sāk iepazīt.

Ņemot vērā šīs prasmes lielo ietekmi uz visu mūsu centieniem sasniegt savus mērķus uzņēmumos, īsi ar dažiem faktiem un piemēram atgādināšu šeit, kāpēc emocionālais intelekts dinamiskās, uz attīstību vērstās organizācijās ir kā skābeklis. Neredzams, bet būtisks pastāvēšanai un attīstībai.

2014.gadā, lai iegūtu labāku priekšstatu, ko dara pasaules vadošās universitātes un organizācijas, San Francisko ar kolēģiem pavadījām vasaru, pētot, uz ko liek akcentu, piemēram, Bērklijas universitāte darbā ar izglītības speciālistiem un Google – kā tiek palīdzēts darbiniekiem attīstīties. Pasaules top 10 universitāte un … viens diezgan inovatīvs, varētu teikt, uz attīstību pat agresīvi ejošs (nu jau diezgan neviennozīmīgs) uzņēmums, kurš noteikti vēlas un prasa saviem darbiniekiem būt priekšā laikam. Abas šīs organizācijas vienoja tas, ka emocionālais intelekts ir liela daļa no to attīstības stratēģijas. Google savā Googleplex centrā ir uzbūvējuši “Center for emotional intelligence & Mindfulness”. Nevis komunikācijas vai pārdošanas vai team-building centru, bet… emocionālā intelekta prasmju attīstības centru. Kā jau noprotat, iemesls ir sekošana līdzi jaunākajiem zinātnes un biznesa pētījumiem par darba efektivitāti un personāla attīstību.

Saskaņā ar zinātnes pētījumiem izglītībā un biznesā, Emocionālais Intelekta prasmes dod iespēju sakārtot divas fundamentālas lietas jebkurā organizācijā:

• sekmīgāk attīstīt, pielāgot uzņēmumus jaunajai ekonomikai, kultūras un strukturālajām izmaiņām;

• efektīvā veidā palīdzēt attīstīt cilvēku potenciālu, vajadzīgās prasmes.

Daži fakti:

1. Starptautiskā korporācija ”Pepsico”, ieviešot daļai savu uzņēmumu vadītāju Emocionālā Intelekta programmas, un pēc gada analizējot peļņas rādītājus, secināja, ka tie uzņēmumi, kuru vadītāji bija apguvuši paškontroles un pašorganizēšanās prasmes virs vidējā līmeņa, guva par vairāk nekā 50% lielāku peļņu nekā uzņēmumi, kuru vadītājiem šīs prasmes bija zem vidējā rādītāja. (Boyatzis, 2006)

2. NASA Marsa misijas viens no vadītājiem sacījis: “Tāda līmeņa darbā, kur pat mazākā kļūme var izgāzt cilvēces vēsturē vienu no lielākajiem eksperimentiem, galvenais komandā ir labvēlīgi mijiedarboties vienam ar otru. Inženieru ar labām zināšanām un augstu IQ ir daudz, es meklēju tādus, kam ir arī augsti Emocionālā Intelekta rādītāji”.

3. Daniels Golemans, viens no emocionālā intelekta ekspertiem, kurš strādā ar teju visiem lielākajiem pasaules uzņēmumiem un to vadībām,1998. gadā savā grāmatā “Working with emotional intelligence” raksta: “Zinātnes un biznesa pētījumi uzrāda viennozīmīgu tendenci, ka Emocionālā Intelekta prasmes nodrošina 70 – 95% jūsu dzīves panākumus”.

4. Izglītībā lielākas iespējas skolēniem realizēt dzīvē savu potenciālu, talantus, sasniegt mērķus ir, ja skolās ir ieviestas emocionālā intelekta metodes un to apgūšanai tiek veltīts laiks. Pētījums vairāk nekā 600 ASV skolās ar Emocionālā Intelekta mācību programmu viennozīmīgi parāda, ka šādas prasmes uzlabo skolēnu akadēmisko sniegumu, labsajūtu un uzvedību.

5. Ķīnas prezidents Xi Jinping, 2013. gadā apsveikuma uzrunā skolu absolventiem sacīja, ka Emocionālais Intelekts ir daudz svarīgāks nekā IQ (intelekta koeficients), un šīs kompetences būtu jāīsteno darba vietā.

Sasummējot emocionālā intelekta pamata būtību, var izdalīt sekojošas lietas:

1. Piefiksē sava intelekta/analīzes kvalitātes krišanos un uzlabo to!

Mūsu intelekta spēja apstrādāt informāciju, pieņemt kvalitatīvus vai izsvērti radošus lēmumus visu laiku ir divu spēku ietekmē. Tie ir fizioloģija un emocijas. Pirmais uzdevums emocionālajā intelektā ir spēt šīs svārstības, kas notiek teju ik pa piecām minūtēm, piefiksēt un uzlabot. Zinātne ir bijusi nežēlīgi tieša jo sevišķi pret tiem uzņēmumu vadītājiem, speciālistiem, kuri uzskata sevi par loģikas, kritiskās domāšanas apoloģētiem, parādot, cik lielā mērā nemanāmi emocijas un fizioloģija dara cilvēku rīcības iracionālas un negatīvi var ietekmēt ikdienas lēmumus. Kāpēc tieši šos cilvēkus? Tamdēļ, ka tiem, kuriem ir tendence uzskatīt sevi par ļoti zinošiem un analītiskiem, ir lielākās problēmas piefiksēt savas emocijas un to ietekmi. Tas arī izpaužas sadarbībā, kur citiem ir pastāvīgi jāpielāgojas tādiem “racionālajiem” cilvēkiem, jo viņiem nav apzināšanās par saviem komunikācijas vai analīzes procesiem un, kā tie ietekmē viņus pašus vai citus.

2. Pārveido nevis apslāpē savas emocijas!

Tie, kuri savas negatīvās emocijas izgāž uz citiem, palīdz sev neitralizēt negatīvo stresu, tādējot palīdzot savai veselībai, bet līdz ar to, protams, bojā citiem cilvēkiem ne tikai omu, darba procesu, bet arī veselību. Emocionālais intelekts nozīmē prasmīgu darbu ar emocijām kopumā, jo tās piedalās jebkura lēmuma pieņemšanā, un māka tās vadīt, nevis apslāpēt, ir lielākais talants, kas piemīt dažādu jomu līderiem un dzīvē veiksmīgiem un arī laimīgiem cilvēkiem. Šeit emocionālais intelekts ir svarīgs ne tikai tiem, kuri ietekmē citus, bet arī tiem, kuri ir iemācījušies visu “paciest” un “paturēt sevī”. Mūsos visos mēdz būt negatīvas emocijas un negatīvi stresi. Ja Tavā vērtību sistēmā ir – būt savaldīgam, pieklājīgam, tas ir ļoti jauki. Vienīgi paliek jautājums, vai tās negatīvās emocijas, kuras mums ir ikdienā, piefiksējam vai nē, vai mēs tās neitralizējam un pārveidojam uz pozitīvām sajūtām. Turklāt jābūt uzmanīgiem, neejot tēlotajā pozitīvismā, kas ilgtermiņā atstāj ļoti negatīvu iespaidu uz veselību. Tātad emocionālajā intelektā runa ir par reālu nevis tēlotu pozitīvismu. Skaidrs, ka dažkārt nākas saņemties pie ļoti slikta garastāvokļa un būt pozitīvam, bet jālūko tās EI metodes, ar kurām var palīdzēt sev ilgtermiņā, lai pēc iespējas retāk būtu jāķeras pie pozitīvisma tēlošanas. Pēc viena no pētījumiem ar lidmašīnu stjuartēm: tās, kuras tēloja pozitīvismu ar izaicinošiem pasažieriem, ļoti ātri izdega. Tās, kuras mācēja izveidot attieksmi un uzvedības modeļus, lai tiešām būtu mierā un pozitīvismā arī ar sarežģītiem civlēkiem, saglabajā darba spējas un veselību ilgtermiņā.

3. Empātija, prasme just un izprast citus.

Vai Tu esi vadītājs vai pārdevējs, vai kolēģis, vai arī esi attiecībās ar savu otru pusi, ir skaidrs, ka vajag zināt, kurā brīdī ko teikt un ko neteikt. Jo sevišķi vadītājiem, pārdevējiem, kā arī vecākiem, empātija noderīga ir dzīves situācijās, kas saistītas ar empātiju komunikācijā ar izaicinošiem cilvēkiem, motivēšanu, pārliecināšanu, iedvesmošanu. Šeit lieti noder labas empātijas attīstīšanas metodes. Empātijā izdala vairākus veidus, no kuriem pamatā mums jāspēj vai nu sajust vai arī izprast otru cilvēku. Man personīgi vienmēr labāk padevās otrais variants un sajušanas prasmes attīstīšana ir prasījusi vairākus gadus. Labā ziņa ir tā, ka to var iemācīties, un tas dod ļoti lielu iespēju labāk atrast kopēju valodu ar dažādiem cilvēkiem dažādās situācijās.

4. Komunikācija un sadarbība ir gan konceptu un attieksmes izpratne, gan arī emociju vadība.

Sadarbība vai komunikācija nav slikta tamdēļ, ka atšķiras koncepti vai redzējumi. Tā ir slikta, jo parādās negatīvas emocijas, kuras cilvēki nespēj vadīt un rodas nepatika, aizkaitinājums, personisks aizskārums. Harvard Negotiation Project, kura metodes mēs dažkārt ņemam talkā treniņos, pamatā vērš uzmanību uz sarežģītajiem emocionālajiem procesiem, kas notiek brīžos, kad kaut kas sadarbībā un komunikācijā mūsos ieslēdz negatīvas emocijas un, ka to vadība ir pamata uzdevums, lai sadarbība vai komunikācija arī sarežģītos apstākļos paliktu produktīva. Emocijas komunikācijā to vai nu bremzē vai paceļ jaunā līmenī. Tas pats attiecas uz sapulcēm un sarežģītām pārrunām. Arī tur visur emocijas ir tās, kas vai nu veicinās sarunu izdošanos vai nē.

Emocionālais Intelekts līdz ar to savā ziņā kā skābeklis ir viena ļoti praktiska lieta jeb prasmju kopums, kas ir vajadzīgs, lai mēs varētu labi darīt ikdienā mūsu praktiskās lietas un paši arī tajā pašā laikā saglabāt labu pašsajūtu. Vai tas ir svarīgi? Man pat šķiet, ka ne tikai svarīgi, bet vienkārši jēdzīgi, jo visi taču vēlamies gan labāk spēt izdarīt savu darbu, gan prast saglabāt labāku pašsajūtu.