Pasaki man, ar ko Tu sarunājies, un es pateikšu, kur Tu esi

Daudziem tagad aktuāla jaunu apvāršņu apgūšana un iespēju izsvēršana. Mērķu spraušana klasiski sākas ar iepriekšējā veikuma izvērtēšanu. To nevajadzētu aizmirst arī tagad, tikai jāzina viens būtisks knifs.

To vērts darīt TIKAI TAD, KAD GALVA SKAIDRA un tajā nav iemitinājies apjukums!

Ja tā nav, pirmais uzdevums ir dabūt atpakaļ skaidru prātu. Lai izgaiņātu reibumu, galva jāvēdina, kuņģis jāiztīra. Un, kas svarīgi – nedrīkst turpināt “lāpīties”, ne kopā ar pudelesbrāļiem, ne vienatnē….

Teologi, kas pētījuši cilvēka dvēseli, raksta, ka:

DUSMU STĀVOKLIS PIELĪDZINĀMS REIBUMAM.
Ir pat tāds izteiciens – prāts dusmu aizmiglots.

Te arī pirmais uzdevums – apzināties, ka šobrīd iespējams neesi “skaidrā”. Baidos, ka pašlaik tas attiecas teju uz visiem… Ļoti liela sabiedrības daļa nēsā sevī apzinātas vai neapzinātas dusmas. Iemesli un dusmu objekti var būt visdažādākie, bet sausais atlikums no tā nemainās. Domas skaidrība un nedeformēta realitātes uztvere šobrīd nav mūsu stiprā puse.

Testa formula ir gauži vienkārša: dusmojies, tātad akceptē, ka tavas domas nav skaidras.

NEESI SKAIDRĀ – VĒDINI GALVU!

Kā cilvēks var vēdināt galvu bārā, kur par brīvu tiek dalīti dzērieni? Apmēram tas notiek šobrīd publiskajā telpā. Un tas nozīmē tikai to, ka šī telpa ar steigu jāpamet, ja sajūti, ka neesi tas, kas rauj vaļā logus un ielaiž svaigu gaisu, bet sāc ļauties kārdinājumam piesēst pie galdiņa.

Te pirmais solis – pārtraukt tikties ar “pudelesbrāļiem”, izkāpt no sava burbuļa, lai cik arī tas smalks un intelektuāls neliktos, lai cik pūliņu nebūtu pielikts, lai tajā iekļūtu. Ja jūti, ka gaiss kļūst smacīgs, ej laukā. Un, ja nejūti (īpaši tad), tomēr atceries formulu – dusmojies (burkšķi, aprunā, šausminies, cepies, sarūgtinies u.t.t.) – tātad esi apmiglotu prātu. Neesi skaidrā – vēdini galvu.

Pirmo efektu dos jau pati “iziešana”, bet, domājot par tālākajiem soļiem, – nav pasaulē nekas efektīvāks izgudrots šādām reizēm, kā darba terapija. Fiziska, vienkārša darba darīšana, disciplīna, rutīna. To varētu saukt arī par “sazemēšanos”.

Pēc kam, kad būsi ticis pie skaidras galvas un iekustinātas miesas, aktuāls kļūs jautājums – kur tādam spraunam tagad likties.

BŪS PIENĀCIS LAIKS APRUNĀTIES

Cilvēks ir uzbūvēts tā, ka pirms uzsākt kādu jaunu darāmo, viņam vajag apspriesties. Ar sevi, ar dabu, ar Dievu, bet nevajag aizmirst arī par cilvēkiem!

Pacel galvu un paskaties apkārt! Kamēr vien Tu patiešām neesi tuksneša vidū, tikmēr rokas stiepiena, zvana vai vēstules attālumā tev ir cilvēki. Cilvēki, kas visdrīzāk nav no tava klāstera, bet dzīvo tepat līdzās krietnas dzīves, dara labus darbus. Cilvēki, kurus tu iespējams esi klusībā apbrīnojis, vai varbūt apskaudis.

Jāzina, ka cilvēki, kurus tagad ieraugi, te nav tāpat vien! Tie šobrīd ir tavi tuvākie. Ej klāt un sasveicinies! Tu šaubies? Sak, kā es tā darīšu, kā sveicināšos ar svešiem?

Pamēģini! Tie ir krietni cilvēki un krietni cilvēki uzvedas un rīkojas krietni. Tie ar prieku atņem sveicienu un labprāt sarunājas. Un tie te ir tevis dēļ, bet tu – viņu.

PASAKI MAN, AR KO TU SARUNĀJIES UN ES PATEIKŠU, KURP TU EJ